tik un tā jau nesapratīs

Mēs vienmēr gribam, lai citi saprot mūs, bet vai paši citus saprotam? Vai vispār paši sevi saprotam? Kā varam prasīt, lai citi saprot mūs, ja bieži vien paši sevi nesaprotam un neizprotam? Taču paradokss - gadās, ka tieši tai pašā laikā kāds cits mūs saprot daudz labāk nekā mēs paši. Un tad sākas nākamā problēma: vai protam citos ieklausīties, viņus uzklausīt un, galvenais, sadzirdēt? Vai, galu galā, spējam ieklausīties paši sevī un sadzirdēt paši sevi?
Visapkārt tik daudz trokšņu, taču ir jāmāk atrast klusumu, lai iedziļinātos paši sevī. Visaugstākā pilotāža ir tad, ja spējam atrast klusumu sevī - brīdī, kad visapkārt viss skan dažādās toņkārtās, tembros, skaļumos, balsīs un murdoņās, vārdos un melodijās, dažnedažādās skaņās... Trenējos. Mācos. Un ir brīži, kad, aizverot acis un koncentrējoties tikai uz "miera okeānu sevī" /c/, viss pārējais pēkšņi aizpeld nebūtībā. Kaut uz mirkli, bet aizpeld. Pazūd visi trokšņi un apklust visas skaņas. Diemžēl uz pārāk īsu brīdi. Taču ar katru reizi izdodas atslēgties arvien vairāk. Un šajā klusumā es atrodu pati sevi. Atrodu un saprotu. Jo neviens cits tā īsti līdz galam tik un tā jau nesapratīs... Bet tikmēr...
Turos un smaidu,
smaidu un turos,
un tā arvienu
ikkatru dienu...
P.S. Pusdienas ar sen neredzētu draudzeni mēdz sajaukt prātu. Es zinu. :)

/19.01.2011./