noskaņas...

Eat
Karstvīns, piparkūkas, mandarīni... garšas un smaržas... dziesmas un citas skaņas... Aizgāju mākslīgi radīt sev kaut ko līdzīgu Z-svētku noskaņai, veco labo laiku vārdā ar draudzeni izstaigājot Doma laukumu un Vecrīgu, bet rezultātā dabūju garšīgas un pozitīvas emocijas. Pie īstās Z-svētku noskaņas vēl jāpiestrādā, bet nu vismaz iedvesma tam ir, un tas laikam arī galvenais...:)

Pray
Pakļaujoties mirkļa iedomai, iegājām arī Doma baznīcā. Apskatījām, padomājām, izpētījām... un mazliet sajutu sevī to, ko meklēju jau ilgu laiku. Drusku miera. Vai tiešām ceļš, kuru meklēju, ir meklējams baznīcā? Varbūt, varbūt... bet ne sprediķos, ne dievkalpojumos, ne citādos tamlīdzīgos veidos. Drīzāk - lūgšanā. Pašai par sevi un pašai ar sevi. Bez ārišķībām un bez lieciniekiem manai atkailinātajai dvēselei. Tas ir ceļš, kuru vēl meklēju... taču lūgšana varētu būt sākums...

Love
Mīlestība - tas ir tas, kā mūsdienās pietrūkst visvairāk. Ne tik daudz mīlēt citus, kā mīlēt pašiem sevi. Apjautu, ka pēdējā laikā maz esmu sevi mīlējusi. Tikai tirdījusi, urdījusi un mocījusi. Ar domām un pārdomām par visu un visiem. Ar jautājumiem bez atbildēm. Bet atbilde uz visiem maniem jautājumiem ir vienkārša: vispirms jāiemīl pašai sevi, nedarīt pāri sev. Un tad varēs gaidīt mīlestību arī no citiem. Un arī mīlēt citus. Bet pašos pamatos viss sākas ar pašu, un man ar sevi vēl daudz jāstrādā...

Ak jā, noskatījos arī pašu filmu "Eat Pray Love" (grāmata, vismaz sākumā, neaizrāva). Smējos vietās, kur bija jāsmejas, un raudāju vietās, kur bija jāraud. Izjutu filmas būtību ar katru šūnu. Tāda sajūta, ka skatījos un klausījos ne ar acīm/ausīm, bet ar visu ādu. Izdzīvoju pilnu emociju gammu nieka divās stundās. Un sapratu, ka šai dienai būs turpinājums - tiesa gan, man nav ne jausmas, kurā virzienā tas mani aizvedīs...

/05.12.2010./