Izejot no mājas, iebrienu tieši kupenā. Sētniece ar mazliet vainīgu skatu cītīgi vicina sniega lāpstu dažus metrus tālāk, sak, nevar jau paspēt visur būt vienlaicīgi. Taču es uzsmaidu, uzsaucu jautru labrītu un drosmīgi brienu uz mikriņu. Pa ceļam vēl divas sētnieces man atvainojas, ka nespēj iztīrīt trotuāru zem manām kājām, taču mani tas šorīt neuztrauc. :)
Pa ceļam uz darbu atkal neredzu itin neko - televīzijas ēka un TV tornis ietinies tik pelēki baltā miglā, ka atliek vērot tikai kūstošās sniegpārslas uz mikriņa loga. Gluži kā lietus lāses, tās lēni slīd lejup pa logu, satiekas, paķircinās savā starpā un slīd tālāk, veidojot izteiksmīgus rakstus, līdz beigās sačupojas loga apakšpusē.
Mikriņa ceļi šorīt ir neizdibināmi, bet gala beigās veiksmīgi nokļūstu darbā - pat laicīgi, pa ceļam vēl paspējot ieskriet veikalā pēc piparkūkām. Izrādās, arī kolēģe atstiepusi našķus - vafeļu torti, par kuru esot sapņojusi visu nakti. :) Jautra kafijas pauze ar kolēģiem pirms iegrimšanas ikdienas darbos, bet man vēl mieru neliek viena dziesma...
"Uzsniga sniedziņš balts"- viena no manām mīļākajām bērnības dziesmām. Atceros pat koncertu, uz kuru biju kopā ar vecākiem (neatceros gan, cik man bij` gadiņu, bet katrā ziņā - ne daudz; un vēl atceros to, ka brīnījos par brāļiem Ziemeļiem, kuri ģitāras turēja katrs uz savu pusi, kā sarunājuši, lai mazam bērnam būtu, par ko padomāt). Un daži dziesmas vārdi izskan dziļi iekšienē pa visām dvēseles stīgām... Jūs jau noteikti paši zināt...:)
/09.12.2010./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru