tik un tā jau nesapratīs

Mēs vienmēr gribam, lai citi saprot mūs, bet vai paši citus saprotam? Vai vispār paši sevi saprotam? Kā varam prasīt, lai citi saprot mūs, ja bieži vien paši sevi nesaprotam un neizprotam? Taču paradokss - gadās, ka tieši tai pašā laikā kāds cits mūs saprot daudz labāk nekā mēs paši. Un tad sākas nākamā problēma: vai protam citos ieklausīties, viņus uzklausīt un, galvenais, sadzirdēt? Vai, galu galā, spējam ieklausīties paši sevī un sadzirdēt paši sevi?
Visapkārt tik daudz trokšņu, taču ir jāmāk atrast klusumu, lai iedziļinātos paši sevī. Visaugstākā pilotāža ir tad, ja spējam atrast klusumu sevī - brīdī, kad visapkārt viss skan dažādās toņkārtās, tembros, skaļumos, balsīs un murdoņās, vārdos un melodijās, dažnedažādās skaņās... Trenējos. Mācos. Un ir brīži, kad, aizverot acis un koncentrējoties tikai uz "miera okeānu sevī" /c/, viss pārējais pēkšņi aizpeld nebūtībā. Kaut uz mirkli, bet aizpeld. Pazūd visi trokšņi un apklust visas skaņas. Diemžēl uz pārāk īsu brīdi. Taču ar katru reizi izdodas atslēgties arvien vairāk. Un šajā klusumā es atrodu pati sevi. Atrodu un saprotu. Jo neviens cits tā īsti līdz galam tik un tā jau nesapratīs... Bet tikmēr...
Turos un smaidu,
smaidu un turos,
un tā arvienu
ikkatru dienu...
P.S. Pusdienas ar sen neredzētu draudzeni mēdz sajaukt prātu. Es zinu. :)

/19.01.2011./

rīts, kas uzdzen nostalģiju

Pirmais skats pa logu - nekā nevar redzēt. Putina. Un brokastu kafija šorīt garšo pavisam citādi...
Izejot no mājas, iebrienu tieši kupenā. Sētniece ar mazliet vainīgu skatu cītīgi vicina sniega lāpstu dažus metrus tālāk, sak, nevar jau paspēt visur būt vienlaicīgi. Taču es uzsmaidu, uzsaucu jautru labrītu un drosmīgi brienu uz mikriņu. Pa ceļam vēl divas sētnieces man atvainojas, ka nespēj iztīrīt trotuāru zem manām kājām, taču mani tas šorīt neuztrauc. :)
Pa ceļam uz darbu atkal neredzu itin neko - televīzijas ēka un TV tornis ietinies tik pelēki baltā miglā, ka atliek vērot tikai kūstošās sniegpārslas uz mikriņa loga. Gluži kā lietus lāses, tās lēni slīd lejup pa logu, satiekas, paķircinās savā starpā un slīd tālāk, veidojot izteiksmīgus rakstus, līdz beigās sačupojas loga apakšpusē.
Mikriņa ceļi šorīt ir neizdibināmi, bet gala beigās veiksmīgi nokļūstu darbā - pat laicīgi, pa ceļam vēl paspējot ieskriet veikalā pēc piparkūkām. Izrādās, arī kolēģe atstiepusi našķus - vafeļu torti, par kuru esot sapņojusi visu nakti. :) Jautra kafijas pauze ar kolēģiem pirms iegrimšanas ikdienas darbos, bet man vēl mieru neliek viena dziesma...
"Uzsniga sniedziņš balts"- viena no manām mīļākajām bērnības dziesmām. Atceros pat koncertu, uz kuru biju kopā ar vecākiem (neatceros gan, cik man bij` gadiņu, bet katrā ziņā - ne daudz; un vēl atceros to, ka brīnījos par brāļiem Ziemeļiem, kuri ģitāras turēja katrs uz savu pusi, kā sarunājuši, lai mazam bērnam būtu, par ko padomāt). Un daži dziesmas vārdi izskan dziļi iekšienē pa visām dvēseles stīgām... Jūs jau noteikti paši zināt...:)

/09.12.2010./

noskaņas...

Eat
Karstvīns, piparkūkas, mandarīni... garšas un smaržas... dziesmas un citas skaņas... Aizgāju mākslīgi radīt sev kaut ko līdzīgu Z-svētku noskaņai, veco labo laiku vārdā ar draudzeni izstaigājot Doma laukumu un Vecrīgu, bet rezultātā dabūju garšīgas un pozitīvas emocijas. Pie īstās Z-svētku noskaņas vēl jāpiestrādā, bet nu vismaz iedvesma tam ir, un tas laikam arī galvenais...:)

Pray
Pakļaujoties mirkļa iedomai, iegājām arī Doma baznīcā. Apskatījām, padomājām, izpētījām... un mazliet sajutu sevī to, ko meklēju jau ilgu laiku. Drusku miera. Vai tiešām ceļš, kuru meklēju, ir meklējams baznīcā? Varbūt, varbūt... bet ne sprediķos, ne dievkalpojumos, ne citādos tamlīdzīgos veidos. Drīzāk - lūgšanā. Pašai par sevi un pašai ar sevi. Bez ārišķībām un bez lieciniekiem manai atkailinātajai dvēselei. Tas ir ceļš, kuru vēl meklēju... taču lūgšana varētu būt sākums...

Love
Mīlestība - tas ir tas, kā mūsdienās pietrūkst visvairāk. Ne tik daudz mīlēt citus, kā mīlēt pašiem sevi. Apjautu, ka pēdējā laikā maz esmu sevi mīlējusi. Tikai tirdījusi, urdījusi un mocījusi. Ar domām un pārdomām par visu un visiem. Ar jautājumiem bez atbildēm. Bet atbilde uz visiem maniem jautājumiem ir vienkārša: vispirms jāiemīl pašai sevi, nedarīt pāri sev. Un tad varēs gaidīt mīlestību arī no citiem. Un arī mīlēt citus. Bet pašos pamatos viss sākas ar pašu, un man ar sevi vēl daudz jāstrādā...

Ak jā, noskatījos arī pašu filmu "Eat Pray Love" (grāmata, vismaz sākumā, neaizrāva). Smējos vietās, kur bija jāsmejas, un raudāju vietās, kur bija jāraud. Izjutu filmas būtību ar katru šūnu. Tāda sajūta, ka skatījos un klausījos ne ar acīm/ausīm, bet ar visu ādu. Izdzīvoju pilnu emociju gammu nieka divās stundās. Un sapratu, ka šai dienai būs turpinājums - tiesa gan, man nav ne jausmas, kurā virzienā tas mani aizvedīs...

/05.12.2010./